Kad dzērvju balsis uzdzen skumjas,
kad pīlādžogu sārtums košs un pamanošs,
kad saule pazūd pirms diena galā,
kad skolnieki ar asteru pušķiem un gladiolām ceļu uz skolu mērojuši...,
tad rudens klāt...
Ziema tik balta kā atdzisis piens...
Bet ziemas rītos, kad aiz loga vēl melna nakts, saimnieks mostas pirmais, iekur plīti un dodas uz kūti. Nav viegli aukstajos ziemas rītos pamest silto migu. Kūtī vai ik nakti kāds jērs atskrien. Dažu nakti pat vairākām aitiņām jēri sadzimuši. Šie negaida labākus laika apstākļus savai dzimšanas dienai.
Bella, īstens sniega suns, nav pierunājama pat bargākajā salā nakti pavadīt siltumā. Reizēm naktīs var dzirdēt Bellu sirdīgi rejam kādu zaķi vai stirnu. Bet varbūt lielāku zvēru?
Pasaule balta apsnigusi. Uz Jaungadu dāvātais sniegs kā biezs vatētais deķis apsedzis pļavas un laukus. Acij dīvains tāds baltums, kad reizēm zeme un debesis vienā baltumā satiekas. Saulainās dienās debesis tik zilas, bet sniegs vizuļo dimanta mirdzuma.·
Pavasaris
atnācis, nu vedina uz vasaras pusi. Bērzu sulas gana dzertas. Sniegpulksteņus nomainījuši vizbuļi. Gan zili, gan balti, gan dzelteni puķu klājieni sedz pērno sažuvušo zāli. Pēc lietus nakts laikā lauks sazaļojis. Stārķis jau iesēdies ligzdā, strazdu kaujas par labāku mitekli rimušas. Dzērves jau rāmi ganās, nedzird vairs spalgās balsis, kas paziņoja atgriešanos no siltākām zemēm. Nu jāgaida dzeguze, lakstīgala. Tad vasarai vārti būs vaļā.
Dankumos dzīve rit kamolā,
šurpu, turpu, pa pagalmu līkumodami, uz visām pusēm aizvijoties, bet ik vakaru mājās atgriežoties iemītnieku gaitu mestie pavedieni savijas raibi un krāsaini.
Nostāsts par Dankumiem (pilnīgs izdomājums)
No tiem sen senajiem laikiem, kad Latvijā vācu kungi saimniekoja, daudzām vietām un lietām palikuši vāciskie nosaukumi. Dankumu mājas savu vārdu ieguva, jo mājvietas cēlāji bija gauži pateicīgi par savu jauno māju. Paldiesiņš tā liesi skanēja, tamdēļ māju saimnieks vienā laidā pateicās pa vācu modei: danken, danke. Kad saimniekam piedzima dēls, ļaudis sanāca uz kristībām. Saimnieks nespēja vien pateikties kūmām par glaunajām dāvanām: danke, kūm, danken, danken, kūm, danken, danken. Ciemiem prom ejot tas vien ausīs skanēja - dankekūm, dankekūm, ai, un tā aizgāja tautās īsais variants: dankūm, dankūm, dankumi...
Patiesībā Matkules pusē esot lepna māja "Dankumi" bijusi, bagāti ļaudis tur dzīvojuši. Tad nu Pūres pusē, Daigonē, senāk Kandavas pagastā, arī to bagātību gribējuši piesaukt. Runā, ka Dankumu dzīvojamā māja uz skudru pūžņa esot celta, tāpēc Dankumos daudz ļaužu apgrozās.
Dankumu ļaudis (dzīva patiesība)
Dankumu senākajiem saimniekiem bijis dēls Žanis Rozentāls, kas mantojis mājas, bet saimnieka meitas aizprecējušās tuvākā un tālākā apkārtnē. Žanis par sievu ņēmis Annu Šepti (Shept), Anna pēc kāzām kļuvusi par Annu Rozentāli. Žanim un Annai bijuši seši bērni, divas meitas gan mirušas vēl mazas būdamas. Vecākais dēls Roberts izmācījies par ārstu, apprecējis Veltu un mūžu nodzīvojis Saldus pusē Ezerē. Trīs dēli, mazbērni un mazmazbērni viņu mūžus turpina. Meita Valija Tukumā dzīvi nodzīvojusi. Satikusi kārtīgu, saimniecisku vīru Eglonu Helmani un desmit bērnu pasaulē laidusi. Nu jau visi sen lieli izauguši, pašiem bērni un dažiem pat mazbērni. Leonida ar savu vīru Andreju Freimani tepat Sabilē saskatījusies. Tukumā dzīvojusi, bet, kad māte Anna jeb Incis veca palikusi, tad atgriezusies Dankumos un dzīvo vēl šobaltdien. Dēls Visvaldis ilgāk pa Dankumiem dzīvojis, jaunākais dēls bijis. Par sievu Ausmu apņēmis, skaistu meitu piedzīvojis jau vīra gados. No Annas un Žaņa bērniem vien Leonida vēl rītos sauli sveicina. Pārējie dažādos kapu kalniņos mūža miegā dus. Bet Leonidai četras meitas, Dankumos ik pa brīdim apgrozās, viena uz palikšanu iedzīvojusies. Arī mazmeitas, gan lielā, gan mazā, te savas dienas vada.
Tā tā dzīve iet un iet, kam paiet, kam sākas, kam turpinās ik dienu...
